Griāna eseju krājumu "Dārznieks". Šī nesen iegādātā grāmata aicina uz brīdi atvēlēt sev mirkli klusuma un ieklausīties vārdos...
DIEVA MELODIJA
Nav brīnums, ka kaimiņiem Dārznieks šķita dīvains. Viņi bieži redzēja, kā dārznieks sarunājas ar puķēm, glāsta tās un izturas pret tām ar vislielāko pieķeršanos. Šie augi nedeva Dārzniekam ne ienākumus, ne panākumus, un to ļaudīm bija vēl grūtāk saprast.
"Kāpēc tu glāsti savus augus un runā ar tiem, ja tie nespēj tevi dzirdēt vai sajust tavu roku pieskārienu?" viens no kaimiņiem beidzot pajautāja.
"Bet, kā tu zini, ka tie mani nejūt un nedzird?"
Kaimiņš samulsa.
"Nu kā-visi zina, ka augi nespēj..."
" Tāpat arī vairums ļaužu nesajūt un nedzird Dievu", Dārznieks viņu pārtrauca, "tomēr Dievs tādēļ nav pārstājis runāt un rūpēties par mums."
Kaimiņa samulsums pieauga. Viņš atkal jautāja:
"Un kā tu zini, ka Dievs vispār ir? Nekad neesmu viņu dzirdējis vai redzējis. Neesmu arī jutis, ka viņš par mani rūpētos, kā tu sacīji."
Dārznieks skumji nolaida galvu un klusēja. Kaimiņš jau nosprieda, ka šoreiz atbildi nesaņems, bet Dārznieks viņam ieskatījās acīs un laipni teica:
"Ja reiz mēness apspīdētā naktī piestāsi, lai ieklausītos, tu sapratīsi, ka circeņi dzied vien tad, kad tie ir pavisam klusi; tas ir klusums, kas brīdina par šo slēpto dzīvi. Dievs nekad nav pārstājis dziedāt, viņš nav pārstājis runāt un rūpēties par mums, un tieši tādēļ vairums cilvēku nepamana viņa mīlestību. Ja Dievs pārstātu dziedāt, pat ja nākamajā mirklī tu apjaustu, ka viņš ir šeit, būtu jau par vēlu."
Un viņš smaidot piebilda:
"Bet nebaidies, Dievs nekad nerimsies dziedāt."
"Tad tev nekad neizdosies mūs pārliecināt, ka Dievs ir," ar triumfējošu smaidu sejā pavēstīja kaimiņš.
Kaimiņš samulsa.
"Nu kā-visi zina, ka augi nespēj..."
" Tāpat arī vairums ļaužu nesajūt un nedzird Dievu", Dārznieks viņu pārtrauca, "tomēr Dievs tādēļ nav pārstājis runāt un rūpēties par mums."
Kaimiņa samulsums pieauga. Viņš atkal jautāja:
"Un kā tu zini, ka Dievs vispār ir? Nekad neesmu viņu dzirdējis vai redzējis. Neesmu arī jutis, ka viņš par mani rūpētos, kā tu sacīji."
Dārznieks skumji nolaida galvu un klusēja. Kaimiņš jau nosprieda, ka šoreiz atbildi nesaņems, bet Dārznieks viņam ieskatījās acīs un laipni teica:
"Ja reiz mēness apspīdētā naktī piestāsi, lai ieklausītos, tu sapratīsi, ka circeņi dzied vien tad, kad tie ir pavisam klusi; tas ir klusums, kas brīdina par šo slēpto dzīvi. Dievs nekad nav pārstājis dziedāt, viņš nav pārstājis runāt un rūpēties par mums, un tieši tādēļ vairums cilvēku nepamana viņa mīlestību. Ja Dievs pārstātu dziedāt, pat ja nākamajā mirklī tu apjaustu, ka viņš ir šeit, būtu jau par vēlu."
Un viņš smaidot piebilda:
"Bet nebaidies, Dievs nekad nerimsies dziedāt."
"Tad tev nekad neizdosies mūs pārliecināt, ka Dievs ir," ar triumfējošu smaidu sejā pavēstīja kaimiņš.
Dārznieks sāka smieties un, uzlicis roku kaimiņam uz pleca, sacīja:Tas ir tāpat kā ar circeņiem...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru