Laika rats nerimstoši griežas – kas šodien jauns, rītu vecs un atkal jauns, un atkal vecs.
Muzeji visā pasaulē, vācot un glabājot, cenšas laika ratu bezcerīgi, ja ne pagriezt atpakaļ, tad vismaz palēnināt vai apturēt tā gaitu. Tas ir pretēji dabiskajai kārtībai – lietas rada, lai tās lietotu un visbeidzot izmestu. Bet mums patīk atskatīties pagātnē, jo drošāk dzīvot, ja ir uz kā balstīties. Pirms mums daudz kas ir bijis, pēc mums daudz kas būs. Mēs neesam vieni, lai arī laika rats steidz uz priekšu.
Muzeju centienus glābt laika rata samalšanai domātās lietas un notikumus var vērtēt dažādi. Piemēram, dzejnieka Eduarda Veidenbauma uzskati par mantas krāšanu ir strikti noliedzoši, tomēr tas nav traucējis dibināt tikai viņam veltītu muzeju un ar lielu rūpību vākt un glabāt katru dzejniekam piederējušo mantu. Kam taisnība – Veidenbaumam? Muzejam?
Šogad Muzeju naktī domāsim par laiku, skaitīsim laiku un vizualizēsim laiku!
Un vienlaikus pieminēsim «mūžīgi jauno» dzejnieku VEIDENBAUMU, kam apaļi 150.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru