Ai Mārtiņ, smuks puisīti,
Dod man vienu treknu zosi;
Citu gadu tev' saņemšu
Ar abām rociņām.
Senajā latviešu gadskārtā Mārtiņi iezīmē rudens beigas uz ziemas sākumu. Gregorija kalendārā tie iekrīt 5. novembrī, bet kalendārā atrodamie vārda svētki Mārtiņi – 10. novembrī. Dievturi un citi folkloras zinātāji šos svētkus atzīmē 5. novembrī, nevis desmitajā. Tomēr par īsto datumu domas dalās arī folkloras kopēju un zinātnieku pētījumos, tāpēc nedaudz pastāstīšu par iespējamo iemeslu, kas varētu būt tā pamatā.
Šādas atšķirības datumos saistītas ar latviešu seno laika skaitīšanas sistēmu un kristiešu mēģinājumiem pagānu svētkus pieskaņot savam kristīgo svētku kalendāram. Latviešiem gadskārta apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību, kas ar nemainīgu noteiktību atkārtojas katru gadu. Zemei viena gada laikā apritot ap Sauli, atšķirami četri svarīgi punkti, kas dabā izpaužas kā pārmaiņas dienas un nakts garumā, un iezīme gadalaiku sākumu.
Mārtiņš ir Ūsiņa pretstats – Saules dilšanas tēls. Abiem ziedo gaili, un abi ir zirgu gādnieki. Gaiļa kaušana sekmē zirgu labklājību, bet vistas kaušana - govju. Tāpat kā Ūsiņa dienā, saimniekam gailis jākauj stallī, gaiļa asinis jāietecina zirga silē, lai zirgs tās apēstu, tad zirgam nepiemetīsies nekādas slimības.
Mārtiņi senajā kalendārā ir vienas dienas svinības, bet dainas piemin arī Mārtiņu vakaru ar dažādām izdarībām, kas, tātad, sākušās iepriekšējā vakarā. Līdzīgi Miķeļiem, kas apvienoti ar Apjumībām, arī Mārtiņi svinēti vienlaicīgi ar Apkūlībām. Pats vārds sevī ietver svinēšanas iemeslu: nobeigtu labības kulšanu. Tomēr šim laikam lauku sētā ir vēl cita svarīga iezīme: tas ir lopu kaušanas laiks. Liecība par to arī atrodama dainās, kas apraksta gaļas dažādību Mārtiņa – Apkūlību mielastā. Dainās minēts arī Miesmetis, kas līdz ar budēļiem iet no mājas uz māju. No šiem dainu aprakstiem var secināt, ka Miesmetis ir lopu kaušanas laika personificējums. Mārtiņos pabeigti arī lauku aršanas darbi, labība ir izkulta, graudi sabērti klētī.
Mārtiņu – Apkūlību svinību mielasts ir bagātīgs. Galvenie ēdieni, kas minēti dainās ir vistas un cūkas gaļa, pīrāgi, maize, alus, medus. Mārtiņu mielastam kauj gaili vai vistu, kas ir ziedojums Mārtiņam, līdz ar to tie ir arī Mārtiņa mielasta sastāvdaļa.
Pie pilna galda līksmībā un pārpilnībā norit Mārtiņu vakara svinības, kur netrūkst ne jautru dziesmu, ne deju, Mārtiņos arī beidzas klusais veļu laiks, kas sācies Miķeļos un sākas jautrā ķekatās jeb budēļos iešana, kas turpinās visu ziemu līdz pat Meteņiem. Šai budēļos iešanai ir rituāla nozīme. Budēļi simbolizē mirušos garus – veļus, kas sētai nes auglību, svētību, laimi, veselību un saticību. Mārtiņu laikā budēļi saukti arī par Mārtiņbērniem. Budēļu raksturīgākās maskas ir kaza, vilks, lācis, dzērve, mazais vīriņš, siena kaudze, labības kūlis, nāve, čigāni. Budēļus no sētas uz sētu ved budēļu tēvs un māte. Saimnieki budēļus aicina istabā, pacienā, izjautā par nākotni un budēļiem dodoties uz citu sētu, solās tos gaidīt atkal citu gadu.
Tāpat kā citos senās gadskārtas svētkos arī Mārtiņos ļaudis ievēroja dažādus ticējumus, veica laika vērojumus, pareģoja nākotni un ar dažādam darbībām centās to ietekmēt savā labā:
- Mārtiņa vakarā priekš gulētiešanas meitām jānomazgā seja, bet nav jānoslauka. Pēc tam nav brīv runāt, tad naktī nāk nākamais vīrs un slauka seju.
- Mārtiņu vakarā meitām, gulēt ejot, jāuzmet istabas vidū brunči. Kas sapnī pacels, tas apprecēs.
- Kāds laiks Mārtiņos, tāds Ziemassvētkos.
- Ja Mārtiņos kokos ir sarma – nākamgad būs daudz dārza augļu.
Mārtiņu svinībām beidzoties, Mārtiņu pavada līdzīgi citiem gadskārtas teiksmu dēliem:
Ej, Mārtiņ, ej, Mārtiņ,
Nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu,
Tad mēs tevi gaidīsim.
(Materiālā izmantota informācija no Biezais H. Latviešu debesu dievu ģimene. Grīns M. Grīna M. Latviešu gads, gadskārta un godi. Šterna M. Senā gadskārta.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru