Mārtiņdienu svin vairākas Eiropas tautas, un katrai no tām ar šo dienu saistās savas ieražas un tradīcijas. Vācieši Mārtiņos ceļ galdā zoss cepeti un alu, zviedri - putraimu putru un pīrāgus, latvieši Mārtiņdienā ēd zirņu pītes, gaili un iet budēļos.
Latviešu tautas ticējumi noteic, ka Mārtiņu vakarā ir dūšīgi jādanco, lai aitām dzimst daudz jēru. Toties adīt Mārtiņos nedrīkst, jo tad dzimstot ragaini jēri.
Mārtiņi noslēdza garu un smagu darba posmu, kas sākās ap Jēkabiem ar rudzu pļauju un tad turpinājās pēc Miķeļiem, padarot atlikušos rudens darbus, kamēr zeme nav aizgājusi pie miera.
Pēc Mārtiņiem beidzās arī pieguļas un ganu laiks. Par darbiem, kas jāpadara līdz Mārtiņiem, stāsta daudzi latviešu ticējumi.
Līdz Mārtiņiem jāapar zeme, jo pēc Mārtiņdienas tā dodas atpūtā, ja to traucē miera periodā, tad nākamajā gadā nav gaidāma nekāda raža.
Ar Mārtiņa dienu Latvijā beidzās veļu laiks, bet sākās lielā mīklu minēšana vakaros. Mārtiņos sākās arī masku jeb budēļu gājieni, kas turpinājās līdz Meteņiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru