Pārlasot Paulu Koelju...

...mīlestība atnāk, iemājo sirdī un sāk ieviest savu kārtību. Ļauties šīm pārmaiņām spēj tikai ļoti stipras dvēseles… Pilnībā atdoties mīlestībai, dievišķai vai cilvēciskai, nozīmē atteikties no visa - arī no savas labklājības vai mūsu spējas pieņemt lēmumus. Tas nozīmē mīlēt vārda visdziļākajā nozīmē. Bet īstenībā mēs nemaz nevēlamies ļauties glābiņam, ko mums noskatījis Dievs, mēs vēlamies saglabāt pilnīgu kontroli pār katru soli, pilnībā apzināties savu rīcību, būt spējīgiem izvēlēties pielūgsmes objektu. Diplomi ir gandrīz visiem manu vecāku draugiem un viņu bērniem. Bet tas nenozīmē, ka viņi strādā savā profesijā. Gluži otrādi, viņi iestājās un beidza augstskolu tikai tāpēc, ka viņiem tika teikts - universitāte ir svarīga; lai dzīvē tiktu uz augšu, tev jābūt diplomam. Un tā pasaule paliek bez daudziem lieliskiem dārzniekiem, maizes cepējiem, antikvāriem, skulptoriem, rakstniekiem. Kad liktenis izrāda vislielāko labvēlību, vienmēr atradīsies kāda aka, kurā var noslīkt mūsu sapņi. Fiziskā un garīgā pasaule ir viens un tas pats. Ik puteklī ir dievišķa dzirksts, bet tas mums netraucē ar slapju lupatu noslaucīt putekļus. Taču dievišķais nekur nepazūd, tas pārvēršas tīrā virsmā. Rituāli izzuduši. Mēs vairs neprotam ikdienišķas darbības pārvērst svētās izpausmēs. Mēs gatavojam ēst un sūdzamies, ka tā ir velta laika tērēšana, un aizmirstam, ka ēdiena gatavošanā jāieliek visa sava mīlestība. Mēs strādājam un saucam to par Dieva sodu, un aizmirstam, ka mūsu pūliņiem un prasmēm jānes mums prieks… Neviens nevienu nevada un nevirza. Jebkurās attiecībās abi cilvēki zina, ko dara; arī tad, ja kāds no tiem vēlāk sūdzas, ka to izmantojuši. Ja vien ir kāds mierinājums, zaudējot cilvēku, kuru ļoti mīlam, tad tā ir cerība, vienmēr nepieciešama cerība, ka notikušais ir uz labu. Neviens neiededz gaismekli, lai paslēptu to aiz durvīm, gaismas uzdevums - nest vēl vairāk gaismas, atvērt cilvēkiem acis, parādīt apkārt esošos brīnumus. Divi vissmagākie pārbaudījumi, kas sastopami garīgās attīstības ceļā, - pacietību gaidīt uz īsto brīdi un dūšu nepievilties redzētajā. Normālība ir tikai un vienīgi kopīgas vienošanās jautājums. Proti, ja lielākā daļa cilvēku kaut ko uzskata par pareizu, tad ar laiku tiek pieņemts, ka tā tas arī ir.